Mūžībā aizvadīta Gunta Micāne
(07.02.1938. – 07.08.2014.)
... Uz Kārķu pagasta dižsievu un dižvīru galda raud svece, tukšs un skumīgs ir viņas dāvātais kāzu krēsls. Jau kuro dienu uz “Māru” mājas baltās goda segas neatlaidīgi sēž raibs taurenis....Ne velti ļaudis teic – taurenis tā ir dvēsele. Mūžībā aizgāja skolotāja, filoloģe, rakstniece, dzejniece un bijusī kārķēniete Gunta Micāne.
Ziemeļvidzemi viņa sauca par savas dvēseles dzimteni. Kārķu pagasta “Māras” ir tā vieta, kuru Gunta Micāne vienmēr dēvējusi – tā ir mana paradīze. Kārķēnieši viņas garīgo devumu šai vietai vienmēr ir ļoti augstu vērtējuši, ieceldami viņu dižsievas godā. Par šādu cilvēku nav iespējams runāt pagātnes formā – viņas domas, vārdi un sirds siltums sargā un sargās vienmēr. “Še, kur līgo priežu meži”, “Zilais gredzens”, “Vēlreiz”, “Uguns sniegā”, “Gājputnu laiks”, lugu izlase “Kvintets”, “Projekts “Lielās blēņas”” – tas nebūt nav viss viņas literārais devums, tās ir tikai grāmatas, kurās ir dzejoļi veltīti Kārķiem un stāstu prototipi ir kārķēnieši. Nav iespējams aizmirst lugas “Klēts”, kas tika spēlēta “Mierkalnu” mājās uz īstas klēts fona un “Skaista mana brāļa sēta” izrādes Kārķu amatierteātra izpildījumā, dzejoļu grāmatu atvēršanas svētkus Kārķu tautas namā. Pirms diviem gadiem tika izdota vietējā dziesminieka, Kārķu himnas autora Daumanta Ķīkuļa dziesmu grāmata, kuras nosaukumā ir Guntas Micānes dzejoļa vārdi “Es dzīvoju ar cerībām...” Daumants vairākkārt savām dziesmām izmantojis Guntas Micānes dzeju. Kā skaista dāvana, kā īpašs pārsteigums mums bija aizvadītajos Ziemassvētkos Rēzijas Kalniņas un Ulda Marhilēviča disks “Mana roka tavējā”, kurā viena dziesma, kas mūsuprāt ir pati skaistākā, ir veltīta Kārķu baznīcai. Gunta ar sirdi un dvēseli sekoja līdzi baznīcas celtniecība un bezgala priecājās par jaunuzcelto dievnamu. Katrs kārķēnietis zina skaisto mācītāja Ģirta Kalniņa dziedāto lūgsnu ar Guntas Micānes vārdiem “Kungs atļauj man lielam izaugt ...”Māru” māju vairs nav, taču pateicībā par šo lielo garīgo devumu mūsu pagasta ļaudīm, kādu dienu Ģirts Kalniņš uz Jelgavu aizveda “Māru” sliekšņa akmeni, lai tas sargā Guntas ģimeni un viņas soļus. “...Dievs, svētī vietu šo uz mūžiem gariem, cik ilgi vien būs Kārķu ziemas, vasaras,” raksta Gunta.
Ir brūkleņu laiks. Baltajā Kalnā Stimperu mežā zied virši. Tā ir vieta un laiks, kuru Tu bezgala mīlēji. Šodien 12. augustā, pulksten 12.00 Gunta Micāne tiek atdota zemes klēpim un mēs visu kārķēniešu vārdā dodamies ceļā ar baltu liliju vainagu un viršu pušķi no Baltā kalna...
Vieglas smiltis un Tu, Mūsu Gunta, nu esi kopā ar savu mīļo “Māru” saimi...
Mīlestībā kārķēnieši
