14.jūnijā plkst.14.00 pie piemiņas akmens netālu no Valkas bijušās dzelzceļa stacijas  notiks atceres brīdis “Piemiņu dēstiet kā maigu puķi’’, veltīts komunistiskā genocīda upuriem.

Latviešu tautai pagājušajā gadsimtā viens no visdrūmākajiem periodiem ir bijis deportāciju laiks. Šķiet, maz ir tādu notikumu, kas būtu atstājuši tik lielu ietekmi uz nacionālo apziņu kā 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas. ” Faktiski dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados. Deportācijas psiholoģiskais iespaids bija ļoti smags. Latvijas iedzīvotāji agrāk neko tādu nebija piedzīvojuši un pat nevarēja iedomāties, ka cilvēkus ir iespējams arestēt un deportēt vispār bez jebkāda tiesiska pamata. Pēkšņa tūkstošiem cilvēku, to skaitā sieviešu, bērnu, arī zīdaiņu, gados vecu cilvēku bruņota izraušana nakts vidū no mājām un aizvešana nezināmā virzienā bija kaut kas nepieredzēts. Viņi tika pakļauti varmācībai un nežēlībai, cilvēka cieņas jēdziens bija zaudējis jebkādu nozīmi,” lasāms vēsturnieka Jāņa Riekstiņa rakstā, kas publicēts www.demoshistoria.lv

1941.gada 14.jūnijā no Latvijas tika aizvesti 15424 cilvēki. Vīriešus nosūtīja uz Gulaga nometnēm, kur 700 cilvēkiem tika piespriests augstākais soda mērs – nošaušana, bet pārējie tika notiesāti ar 5 līdz 10 ieslodzījuma gadiem nometnēs. Tur no bada un slimībām nomira 3453 cilvēki. Deportētos ģimenes locekļus izsūtīja nometinājumā galvenokārt uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahiju. Atrodoties nometinājumā,  nomira 1940 cilvēki. Dzīvi palikušie Latvijā varēja atgriezties tikai 20. gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē.

Līga Pandalone