23.martā notika Valkas novada represēto saiets. Šai tradīcijai ir stipras saknes – katru gadu ļaudis pulcējas Lugažu stacijā un pēc tam Valkas kultūras namā notiek atmiņu vakars. Arī Kārķos katru gadu represētie tiekas kopīgā pasākumā ar skolēniem un pagasta iedzīvotājiem. Savukārt 25.martā valcēnieši devās uz Rīgu, lai piedalītos piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa. Pirms 63 gadiem 645 cilvēkiem no 217 Valkas novada mājām sākās Golgāta sāpju ceļš. Daudzās mājās palika neslauktas govis, abrā iemīcīta maize, uz dzirnavām aizvesta vilna dzijas gatavošanai un aizsākti dažādi citi ikdienas darbi, kā jau katrā darbīgu saimnieku lauku sētā. „Izsūtījuma gadi bija „samaksa” par prasmīgu saimniekošanu un dzimtenes mīlestību,” piemiņas pasākumā teica Valkas novada domes priekšsēdētājs Kārlis Albergs, kurš arī kopā ar ģimeni 1949.gadā tika izsūtīts no dzimtenes. Ļaužu pārdomas un klusuma brīdi pāršķēla garām braucošā vilciena skaņas, kas neviļus sasaucās ar tālajiem un baisajiem notikumiem. Pēc piemiņas brīža Lugažu stacijā represētie pulcējās Valkas kultūras namā. Pasākuma dalībniekus patiesi emocionāli uzrunāja Valkas Mūzikas skolas flautistu un vijolnieku priekšnesums. Melodija, kas visiem pazīstama no filmas „Ilgais ceļš kāpās”, ikvienu domās aizveda tālajos atmiņu ceļos. Arī Kārķu pagastā ir tradīcija – katru gadu ļaudis pulcējas pie Pelēkā akmens, kurā iekalti vārdi – tā sāpe nekad nenoriet, tā tikai citiem ziediem zied. Pēc piemiņas brīža visi klātesošie pulcējās tautas namā, kur tālā laika sajūtās ieveda pagasta senioru ansambļa dziesmas un dziesminieka, arī represētā Valda Rogaiņa koncerts. Viņa iedziedāto dziesmu disks „Atmiņu laiks” katram atsauca atmiņā jaunību, lai arī kur tā pavadīta. Daudzus gadus tiekoties un pierakstot represēto atmiņas, esmu sapratusi, ka šie visi cilvēki, kuri izgājuši smago sāpju ceļi, ir ar sauli sirdī un cenšas dzīvot ar gaišām domām. Tam pierādījums ir V.Rogaiņa mīlestības pilnās dziesmas. „„Atmiņu laiks” ir arī kā pateicība vecākiem, kuri man mācīja dziedāt. Manu māti un tēvu kā 13 un 15 gadus vecus jauniešus, mammu no Aizputes un tēti no Valkas pagasta, izsūtīja 1941.gadā. Sibīrijā viņi iepazinās un uzplauka mīlestība. 1957.gadā mūsu ģimene atgriezās Latvijā, jo vecāki vēlējās, lai 1.klasē varu uzsākt skolas gaitas, esot Latvijā,” pasākumā sacīja Valdis Rogainis. Īpašs pārsteigums kārķēniešiem bija Valda iedziedātā un profesionālā studijā ierakstītā Daumanta Ķīkuļa dziesma, kurā vārdi – ...dziesma ir gan atpūta, gan darbs, ir tajā ielikts visas dzīves gājums..., izsaka daudzu represēto sajūtas, atskatoties uz bērnības un jaunības notikumiem. Lai cik skaudra bija bērnība un jaunība, daudzi no klātesošajiem atzīst, ka arī tālajos Sibīrijas ciemos tika dziedāts. Tas palīdzēja izdzīvot un izturēt. Pasākumā savās atmiņās dalījās Ziedonis Grūbe, kurš pagājušā gada rudenī, gatavojoties dzimtas salidojumam, veicis brīnišķīgus pierakstus. „Mans lielākais pārdzīvojums bija, kad mācījos 7.klasē 1957.gadā. Ejot uz skolu, pirmo reizi apzinīgajā dzīvē satiku tēvu, kurš atgriezās pie ģimenes. Viņš bija atbrīvots no ieslodzījuma, bez tiesībām atgriezties Latvijā. Pats interesantākais ir tas, ka es atpazinu tēvu, kad viņš jautāja – kā nokļūt uz mūsu ciemu,” raksta Ziedonis, un tas ir tikai neliels citāts no viņa rakstītā. Tas ir kā aicinājums arī visiem pārējiem represētajiem – rakstiet un dalieties savās atmiņās ar mums, ar saviem bērniem un mazbērniem, kas to nav pieredzējuši. Mums dārgs un svarīgs ir katrs jūsu teiktais un uzrakstītais teikums, kas palīdz izprast tā laika notikumus. Tikai apzinoties savas saknes, mēs varēsim būt stipri savā zemē!
Sandra Pilskalne, Kārķu pagasta sabiedrisko attiecību speciāliste
