Kristīne Rotbaha

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas studiju programmas doktorante

VDK zinātniskās izpētes komisijas stipendiāte

k[punkts]rotbaha[uz]inbox[punkts]lv

Dzintras Purviņas piemiņai

Jūlijs Latvijā tradicionāli ir kapusvētku laiks. Tuvinieki pulcējas, lai redzētos ar sen nesatiktiem tālumniekiem, iepazītu jaunos dzimtas locekļus, pieminētu aizgājušos viņu pēdējā atdusas vietā. Dzimtas kapi ir simboliska piemiņas vieta viņā saulē aizgājušajiem. Taču, kā pieminēt tos, kuru pēdējā atdusas vieta, pat pēdējā soļu gaitas vieta nav zināma? Kā vētrā nolauzti ozola zari, vēja brāzmu norautas liepu lapas, izkaisīti ābeļziedi ir tie mūsu dzimtu piederīgie – vīri, sievas, bērni, kurus komunistiskā terora īstenotāji izkaisījuši pa tālajiem Sibīrijas un Tālo Austrumu apgabaliem. Kur pulcēties tuviniekiem, lai tos pieminētu?

Var pie ozola vai liepas dzimtajā pusē, vai ābeles mājas pagalmā, pieglaužoties koka stumbram, pieminēt meiteni, kurai nekad nebija lemts noziedēt ābeļziedu baltumiņu, meiteni, kurai tika atņemta iespēja uzplaukt ievas baltumā, kura vienmēr paliks dzimtas atmiņā kā plaukstošs pumpuriņš, bērnišķīgi skaista un skaidra. Gaišu, atvērtu, vēl naivu seju, acīm kā Vidzemes debesis vasaras rītā, matiem kā Latvijas rudzu lauks vasaras vakarā. Tādu to atcerēsies viņas līdzgaitnieki, tādu to pieminēs dzimtas jaunākās paaudzes, lūkojoties balēt sākušās fotogrāfijās.

Tāda mūsu dzimtas atmiņā paliks mana tēva māsa Dzintra Purviņš (1930-1946). Padsmitgadīgas Valkas meitenes tēls no kādas pagājušā gadsimta 40. gados Valkā uzņemtas fotogrāfijas. Viņai šogad paliktu 86 gadi. Šādā vecumā viņsaulē aizgāja viņas māmiņa, mana omīte, kura savu vecāko meitu Dzintru pēdējo reizi redzēja 1945. gada decembrī, kad padomju represīvās varas iestādes viņu no savas bērnības mājvietas Valkā, Raiņa ielā 29 aizveda uz neatgriešanos. Vēl ar cerību reiz atkal tikties… Kad Dzintras mamma 1946. gada pavasarī saņēma telegrammu par meitas nāvi, viņa esot paģībusi un pēc tam ilgi nerunājusi, atceras mans tēvs, Dzintras jaunākais brālis Juris. Omītes melanholiju, noslēgtību labi atceros arī es. Tāda viņa bija, tikai bērnībā es nesapratu, nezināju, kāpēc tā. Par Dzintru mūsu ģimenē netika runāts. Bailes, sāpes, neizdzīvotas sēras – tas viss veicināja atmiņu iekapsulēšanos un tālāk nenodošanu.  Sociālās atmiņas pētnieki to sauc par “čukstētāju sabiedrības” mantojumu – dzimtas notikumiem, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, kas netiek nodoti nākamajām paaudzēm, stāsti, kas dzimtā izzūd, ja vien kāds nesāk par tiem interesēties un atklāt no jauna.

Kad pati sāku interesēties par savas dzimtas vēsturi, man nebija, kam pajautāt, kas notika ar Dzintru. Vecvecāki jau miruši, Dzintras māmiņa aizgājusi viņsaulē vienlaicīgi ar Latvijas neatkarības atgriešanos šaisaulē. Dzintas brāļi un māsa neko konkrēti pastāstīt nevarēja, laikā, kad Dzintra pazuda, viņi vēl bija pavisam mazi, vēlāk ģimenē tā bijusi tabu tēma. Informācija bija skopa un pretrunīga. Zināju vien, ka Dzintra 40-os gados represēta - skolā arestēta un izsūtīta uz Sibīriju kopā ar vairākiem klasesbiedriem it kā par pretpadomju proklamāciju izplatīšanu, mirusi, iespējams, ceļā, viņas kapa vieta nav zināma.

2013.gadā, Latvijas Universitātes rīkotās folkloras un dzīvesstāstu ekspedīcijas Valkas novadā laikā iepazinos ar valcēnieti Alfonu Meiri (1930 – 2016).

Alfons bija (tā vēl gribas teikt – ir) Dzintras klasesbiedrs un draugs, kurš par tālajiem notikumiem sniedza daudz precīzāku informāciju, jo arī pats bija viens no Valkas pilsētas vidusskolas (kā tolaik sauca Valkas ģimnāziju) skolēniem, kuri 1945. gada rudenī, skolotājas Lūcijas Pences mudināti, izveidoja Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienības (LNJA) Valkas grupu, lai nevardarbīgi pretotos padomju okupācijas varai, un kurus tikai dažus mēnešus vēlāk padomju represīvās varas iestādes apcietināja, tiesāja un nosūtīja “laboties” uz Krievijas Tālo Austrumu un Sibīrijas apgabaliem.

 “Par piemiņu no dēla Alfona.

Mums visiem vienas sāpes.

Un vienas cerības.

Kad Tu man savas sūdzi

Es jūtu savējās.

Mums visiem vienas ilgas

Pēc mīļās dzimtenes

Un redzēt viņu zeļam

Mums vienas cerības.

1948.gadā Taišetā”

A.Meira privātais arhīvs

Vēlāk ar Alfonu tikos vairākkārtīgi, viņa atmiņu mantojumu pieņēmu ar pateicību, līdz varēju to papildināt un ar to dalīties. 2015. gadā, pateicoties LPSR VDK zinātniskās komisijas stipendijai, radās iespēja strādāt ar arhīva materiāliem, veikt papildus intervijas ar laikabiedriem un iegūto informāciju izvērst pētījumā par LNJA Valkas grupu, tās izveidi, darbību un likvidēšanu 1945.-46. gadā.  Pētījuma rezultāti aprobēti Starptautiskā zinātniskā konferencē, kas pagājušā gada nogalē notika Liepājā, tie publicēti VDK zinātniskās komisijas rakstu krājuma 1. sējumā, kas iznāca šā gada martā. 

Šajā rakstā vairāk pievērsīšos Dzintras liktenim tālo, nemierīgo notikumu gaismā, viņas pretestību okupācijas iekārtai, nesamierināšanos ar netaisnību, alkām pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas, kas bija savas brīvības un dzīvības cenā.

1945.gads, tikko beidzies karš. Latviju, Valku tai skaitā, ar Sarkanās armijas palīdzību otrreiz okupējusi Padomju Savienība. Laiks nemierīgs, vēl nestabilā okupācijas vara, bailēs un vardarbībā turpina represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, tiek arestēti vai citādi pazūd daudzi valcēnieši, arī vairāki Dzintras klasesbiedru vecāki. Visā Ziemeļlatvijā aktīvi darbojas Nacionālās pretošanās vienības, tautā vēl ir cerība gan uz pašu, gan ārvalstu palīgu spēkiem. Tāds bija fons, uz kura varēja izveidoties jauniešu nevardarbīgās pretestības kustība visā Latvijas teritorijā, īpaši aktīvi tā veidojās pilsētās, jo te bija skolas, kur jaunieši varēja pulcēties, neradot aizdomas. Sekojot pieaugušo nacionālo partizānu piemēram, nereti ar vēlmi palīdzēt tiem gan ar informācijas, gan pārtikas, medikamentu un cita nepieciešamā piegādi, jaunieši apvienojās grupās, kuras pārsvarā darbojās saskaņā ar Ziemeļlatvijas nacionālo partizānu vienības vadītāja Pētera Supes (1920-1946) izveidotajiem statūtiem.

Šādu grupu Valkā 1945. gada septembra beigās ierosināja izveidot Lūcija Pence, kura jau bija iesaistījusies LNJA Viļakas grupā un paralēli dibināja līdzīgu grupu arī Rīgā. Valkā skolotāja Pence uzrunāja pāris savas skolnieces un informācija no mutes mutē tika izplatīta draugu un skolasbiedru vidū. Tika aicināti iesaistīties tie, kam varēja uzticēties, par kuriem zināja, ka tie, patriotisku vai draudzības jūtu vadīti, nenodos un neziņos varas iestādēm. Tā kopumā septembra beigās - oktobrī grupā, kurai paši jaunieši deva nosaukumu “Koknese”, iesaistījās 12 Valkas pilsētas vidusskolēnu, pārsvarā no 9.a un 9.b klases, arī no 8., divas sakarnieces saziņai ar Pences studiju biedreni un Viļakas grupas pārstāvi Rīgā Margaritu Bratuškinu novembrī tika piesaistītas no 12. klases.

Jāsecina, ka draudzība bija viens no noteicošajiem faktoriem LNJA Valkas grupas izveidē. Dzintru kāda kinoseansa laikā Valkas kultūras namā uzrunāja viņas klasesbiedrene Judīte Vēvere (tagad – Gudrīte). Dzintra piekrita, lai gan konkrēti grupas mērķi un uzdevumi nebija skaidri ne organizētājai Pencei, ne pašiem skolēniem. Vēlāk Dzintra grupā iesaistīja arī savus bērnības draugus Alfonu Meiri un Lilitu Forstmani (dzim.Plotnieci), kurus vairākkārt esmu intervējusi. Lilita Forstmane atminās: “Dzintra un Alfons sauc – Lilit, panāc šurp [..], abi divi man tagad par to organizāciju [..], jāstājas ir organizācijā, mēs Latviju mīlam? Mīlam! Un es uzreiz – vai, man mamma neatļauj! Un Dzintra bija tā, kas atgriezās – “Vai, Tu mūs nodosi!” “Dzintra! Nekad dzīvē, nē! Es eju ar jums! Un nedomādama!” Nu noziegums man pret mammu, bet es tak nevarēju savus biedrus pamest.[..] Es pat riktīgi nezinu, kā viņa saucās, tā organizācija.”

Kādiem tas likās kā varens piedzīvojums, citiem, sevišķi puikām, iespēja “spēlēt kariņu”, meklējot ieročus, ar ko tolaik bija pilni meži. Jāsecina, ka ieroču meklēšana bija izplatīta nodarbe puikām visus pēckara gadus arī bez iesaistīšanās kādā organizācijā. Tā daudzi savainojās vai gāja bojā, arī Alfona brālis. Tomēr neatkarīgā Latvijā augušie, izglītību un patriotisku audzināšanu ieguvušie jaunieši nespēja samierināties ar dzimtajai zemei un pilsētai nodarīto netaisnību un vēlējās rīkoties aktīvi.

Kad nu nekādi vadošie norādījumi grupas darbībai netika doti, jaunieši rīkojās atbilstoši savai saprašanai un iespējām.

Pašrocīgi pārrakstīja LNJA statūtus, krimināllietas materiāli glabā Dzintras rokrakstu, kādā viņa pārrakstījusi ne vien LNJA, bet arī vecākiem jauniešiem domātos Latvju Nacionālās Apvienības statūtus.

Grupas biedri uzrunāja citus jauniešus pievienoties LNJA un atrunāja šaubīgākos skolasbiedrus no stāšanās komjaunatnē, emocionāli vēršoties pret tiem, kas jau bija iestājušies, pat solot aktīvākajiem komjauniešiem ar fizisku izrēķināšanos. Viens šāds “sodāmais” bijis vēlākais laikraksta “Cīņa” redaktors, bet tolaik Valkas apriņķa laikraksta “Mūsu zeme” atbildīgais redaktors, viens no pirmajiem Valkas komjauniešiem, Ilmārs Īverts, kam jaunieši grasījušies uzmaukt piķa maisu galvā, tas gan nav ticis paveikts. Traucējot mācību stundu norisi, skolēni protestēja pret padomju varai lojāliem skolotājiem, tāds, piemēram, bijis 1945./1946. mācību gada Valkas pilsētas 1. vidusskolas direktors un ģeogrāfijas skolotājs Alfrēds Indriksons. Jaunieši pat bija iecerējuši skolas direktoram, kurš, kā piemetina Lilita “pie kam bija sarkanais partizāns”, nosūtīt brīdinājuma vēstuli, lai viņš nekavējoties pārtrauc sadarbību ar padomju varas orgāniem.

Grupas puiši meklēja un vāca munīciju un ieročus (tie gan pārsvarā nebija lietošanas kārtībā), ko vēlāk varētu nodot nacionālajiem partizāniem, lai gan par viņu esamību un atrašanas vietu nevienam no jauniešiem skaidru ziņu nebija. Vēlāk, aresta laikā, Dzintras vecāku šķūnītī, kopā ar statūtiem un diviem karogiem Latvijas nacionālajās krāsās, atrastas un izņemtas arī vairākas patronas, tās apsūdzībai kalpoja kā lietiskie pierādījumi pretpadomju darbību un “valsts nodevības” inkriminēšanā. Tomēr Raiņa ielas mājas bēniņos paslēptie ieroči un munīcija netika atrasti, tie tur paslēpti glabājās visus okupācijas gadus, līdz, veicot mājas remontu, tos turpat atrada mājas īpašnieks. Alfons teica, ka par šiem ieročiem zinājuši tikai viņi abi ar Dzintru, tomēr ne viens, ne otrs neskaitāmo pratināšanu laikā nav izpļāpājies: “Es visu Dzintrai stāstīju un viņa man visu, un par to visu čeka neko neuzzināja. Citiem ko stāstīja, viss nāca gaismā. Dzintrai tās patronas bija te Raiņa ielā uz bēniņiem, tās arī nekad neatrada.”

Kopējās sanākšanas reizēs, ko rīkoja pie kāda no biedriem, arī pie Dzintras Raiņa ielā 19, dziedāja tad jau aizliegtas dziesmas un lasīja no skolas mācību vielas izslēgtas grāmatas. Dziesmu, kādas padomju varai nebija tīkamas, dziedāšana nebija nekas nepierasts Dzintras ģimenē, tās turpināja dziedāt arī vēlāk ģimenes svinību reizēs pie galda. Man koši atmiņā skan, kā opaps kopā ar abiem dēliem rauj vaļā: “latviet’s biju, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu…”  Dzintras brālis Juris atminas, ka, lai arī viņa mammīte pēc Dzintras traģēdijas kļuva klusāka, bailes no turpmākām represijām tomēr neņēma virsroku pār latvisko stāju. Viņai kā bijušajai aizsardzei (šis fakts parādās arī kādā no Dzintras pratināšanas Rīgas stūra mājā protokoliem), kas saņēmusi pateicību par darbību organizācijā no Latvijas Republikas prezidenta Kvieša (pateicības vēstuli viņa rūpīgi glabāja līdz pat mūža galam), un kuras meita par pretpadomju darbību jeb kā krimināllietā norādīts – dzimtenes nodevību - represēta, gan bija iemesls izvairīties no sabiedriskām aktivitātēm. Juris atminas, ka mammīte ļoti nelabprāt kurp devusies vai rīkojusi lielākas svinības mājās, vislabprātāk laiku pavadījusi ar saviem palikušajiem trim bērniem. Viņai ļoti patika bērni, visu savu darba mūžu viņa pavadīja, auklējot gan bērnudārza, gan paziņu bērnus.

Tomēr visaktīvāk LNJA Valkas grupas jaunieši sprieda, kā atzīmēt tuvojošos 18. novembri. Varbūt nejaušība, varbūt apzināta, motivēta rīcība bija skolotājas Pences un 12. klases skolēnu izvēle rīkot skolas žetona vakaru tieši 17. novembrī.

Tuvojoties šim pasākumam, grupas biedri organizēja vairākas sapulces, kurās lēma par veicamajām aktivitātēm. Jaunieši nolēma sakopt un izrotāt Brīvības cīnītāju kapus, rakstīt proklamācijas uz Valkas pilsētas namu sienām un sētām, izvietot sarkan-balti-sarkanos karodziņus vairākās vietās pilsētā. Tā kā 1945. gadā 18. novembris iekrita brīvdienā, jau iepriekšējos vakaros grupas zēni, tai skaitā Alfons ar draugiem Vidāru Andersonu un Ilgvaru Broku, ar krāsainiem krītiņiem uz dzīvojamo namu un pilsētas slimnīcas sienām rakstīja uzsaukumus: “Pieminiet 18. novembri!”, “Dievs, svētī Latviju!” u.c.

Vairāki lauku apvidus grupas biedri brīvdienās bija devušies mājup, pilsētā palika tikai valcēnieši, tai skaitā Dzintra. Tiem tad arī krita pienākums veikt aktīvās darbības. Dzintra jau savlaicīgi bija darinājusi vairākus karodziņus gan izkrāsojot lielāku papīra sloksni Latvijas nacionālā karoga krāsās, gan baltajai strēlei piešujot sarkana auduma malas, kāds nu sarkana toņa audums bija pieejams. Pāris no tiem netika izmantoti, tos, pēc skolotājas aresta, Dzintra paslēpa, kratīšanas laikā tos atrada VDTK operatīvie darbinieki. Šie Dzintras gatavotie karogi ar pratināšanas laikā pašrocīgi veikto uzrakstu “Izgatavoju es. Dz. Purviņš” glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā krimināllietas materiālos.

1945.gada 17. novembra vakarā, pēc žetonu vakara balles, LNJA jauniešu ceļš neveda no skolas tieši uz mājām. Daži no viņiem devās uz Brīvības cīnītāju kapiem, sakopa un ar mētru vainadziņiem un vijām izrotāja kritušo karavīru kapu kopiņas un pieminekli brīvības cīnītājiem (to paša, kuru padomju varas pārstāvji vēlāk saspridzināja un noraka grāvī otrpus ceļam). Tur pat piestiprināja arī vienu no pašgatavotajiem sarkan-balti-sarkanajiem karogiem. Šī rīcība pamatīgi izbiedēja varas orgānus, kas notikušajā vainoja nacionālos partizānus. Neviens nevarējis iedomāties, ka to paveikuši bērni. Alfons atminas, ka vēl 18. novembra vakarā tur stāvējuši bruņoti vīri, gaidot “mežabrāļus”.

Otra grupiņa, ieskaitot Dzintru un Lilitu, devās izlikt karogu Valkas pilsētas laukumā, uz kioska, kas atradās tieši pretī toreizējai Valkas apriņķa padomes ēkai. Kāds tikmēr stāvēja sardzē. Arī rakstot proklamācijas, kāds vienmēr stāvēja sardzē ielas galā, lai savlaicīgi brīdinātu par nācējiem.

No krimināllietas materiāliem grūti objektīvi spriest, kurš konkrēti veicis kuras darbības. Protokolos liecības ir juceklīgas, pretrunīgas, vairākas frāzes ir tipveida un padomju ideoloģijai atbilstošā leksikā. Dzintras pirmās nopratināšanas protokolā lietots izteiksmes stils, īsti neatbilstošs tālaika jaunatnes leksikai, proti- “Meiri organizācijā savervējām es un Vēvere Judīte”. Visas liecības rakstītas krievu valodā, izņemot Alfona un Judītes pašrocīgi rakstītās atzīšanās. Jānorāda, ka visi bērni krievu valodu nepārvaldīja vai zināja minimāli, pratināšana notikusi ar tulka palīdzību, lai gan intervētie atzīst, ka tulkošana notikusi minimāla. Kā intervijās secināja Alfons un Lilita, izmeklētājiem jau viss bijis zināms, viņi tikai prasījuši apstiprinājumu.  Visa izmeklēšana un vēlākā tiesas prāva bija represīvās varas izrāde, imitācija, kuras mērķis bija iebiedēt ne tik daudz jau aizturētos pretpadomju kustības dalībniekus, bet tieši palicējus, tādējādi preventīvi novēršot pretestības turpinājumu, vismaz jauniešu vidū.

Pēc 18. novembra nekādas aktīvas darbības no LNJA Valkas grupas puses nesekoja. Grupai pietrūka organizētas vadības, kas norādītu uz konkrētiem mērķiem un sniegtu konkrētus uzdevumus.  Kontaktu ar nacionālajiem patriotiem nebija un, ja vēl puiši turpināja meklēt ieročus, tad arī tās var uzskatīt tikai par pēckara zēnu izklaidēm. Skolā tuvojās ceturkšņa nobeigums un visi pievērsās mācībām. Dzintras pierakstos, kas glabājas ģimenes arhīvā, saglabājies mācību stundu un atzīmju fiksējums.  Iespējams, jaunieši uzskatīja, ka ir izdarījuši visu, ko varējuši un pagaidām neko vairāk aktīvi darīt nav iespējams. Tomēr domas un savstarpējās sarunas par brīvu Latviju nebeidzās.

Tā tas, iespējams, arī būtu palicis, ja ne sekojošie notikumi, kuru vaininieki nebija LNJA Valkas grupas jaunieši un likumsakarības, kas izraisīja ķēdes reakciju. Faktiski laikā, kad Valkā vēl tikai organizējās LNJA grupa, Viļakas grupa jau bija likvidēta, visi tās biedri arestēti. Rīgā bija arestēta arī Valkas skolotājas Lūcijas Pences draudzene Margarita Bratuškina. Caur viņu jau novembrī izgāja uz Penci, iespējams, ka bija pat zināmi visu grupas dalībnieku vārdi, kurus Pence bija uzskaitījusi vēstulē, ko ar sakarnieces palīdzību novembra vidū sūtīja Bratuškinai. Šo vēstuli pārtvēra Bratuškinas Rīgas dzīvoklī pēc viņas aresta izvietotie čekisti. Tomēr aresti nesekoja. Un, iespējams, nebūtu sekojuši arī pēc grupas aktivitātēm 18. novembra sakarā, lai gan par grupas pastāvēšanu bija zināms plašāk, jo ne visi uzrunātie tajā iestājās.  

Lai arī jauniešiem nacionālie partizāni palika vien nostāstos, tie tomēr bija reāli un darbojās aktīvi. 1945. gada 4. decembrī Valkā tika sašauta kāda partijas darbiniece. Vainīgie netika notverti un padomju varas iestādes meta aizdomu ēnu pār LNJA Valkas grupu, kas jau atradās viņu redzeslokā. Grupu centās apsūdzēt gan par šo uzbrukumu, gan terorisma mēģinājumu, ko gan vēlāk atcēla.

5.decembrī arestēja skolotāju Lūciju Penci. 7. decembra vakarā tika arestēti visi trīspadsmit grupas jaunieši - Alfons Meiris, Judīte Vēvere, Vidārs Andersons, Ausma Poga, Modris Rudītis (miris Karagandas apgabala Stepes nometnē 1950. gada 7. martā), Dzintra Purviņa ( mirusi Tomskā, 1946. gada 13. decembrī), Olga Rosicka, Vizbulīte Radziņa, Elza Kagaine (vēlākā pazīstamā filoloģijas doktore, Ērģemes apvidvārdu vārdnīcas autore), Ilgvars Broks, Lilita Plotniece un Gaida Labsvīra, veicot kratīšanu viņu dzīves vietās. Dažas dienas vēlāk tika arestētas arī abas sakarnieces Brunhilde Pūce un Velta Lielause. Turpinājumā sekoja vairākkārtīgas nopratināšanās, fiziskas un morālas ciešanas Valkas un Rīgas čekā un ceļā uz to. Neziņa, bailes, asaras. Tiesa.

Ar 1946. gada 15. marta Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta kara tribunāla spriedumu visi jaunieši tika notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 8 līdz 10 gadiem, skolotāja - uz 20 gadiem, nosūtot uz labošanas darbu lēģeriem un mazgadīgo kolonijām.

Faktiskais izsūtījums vairākiem jauniešiem ilga krietni ilgāku laiku, jo pēc soda izciešanas jaunieši tika pasludināti par valsts nodevējiem un turpinājās nometinājums. Dzintrai alkas pēc brīvības bija dzīvības cenā, viņa “labošanos” padomju totalitārajā manierē izturēja 7 mēnešus. Kā viena no jaunākajām, kurai tiesas dienā vēl nebija 16. gadu, Dzintra tika nosūtīta uz mazgadīgo noziedznieku koloniju Tomskā. Pat domās kļūst baisi, iedomājoties to gaišo, maigo, skaidras sirds un prāta meiteni, kādu to piemin viņas draugi un atceras jaunākie ģimenes bērni, tādā baisā vietā un nenormālos apstākļos. Draudzene Lilita 1947. gada 16. marta vēstulē uz mājām raksta: “15. marts, šī bija diena, kurā Dzintra lūdza aizvest mīļus sveicienus savai māmiņai. Tad es smējos, bet tagad saprotu savu nabaga draudziņu.”

Latvijas Republikas Satversmes preambulā nostiprināts Latvijas tautas pienākums pieminēt svešo varu upurus, nosodot komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus. Šogad aprit 70 gadi kopš notikumiem, kad viens no šiem režīmiem divpadsmit Valkas jauniešiem atņēma jaunību, dzimteni un brīvību, diviem no viņiem - Dzintrai Purviņai un Modrim Rudītim – arī dzīvību. Piemiņai un atmiņām par tiem, kas atdevuši savu dzīvību par Latvijas valsts pastāvību, nav noilguma, tāpat kā nav noilguma totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem.

Piespiežoties pie ābeles, kas, skaisti noziedējusi, nu briedina ābolu ražu, pieminam meiteni, gaišu kā ābeļzieds, kura tika iemīta nežēlīga režīma dubļos, izpostīta, pazudināta. Tikai par to, ka bija domājusi un rīkojusies, kā bērnībā tika audzināta ģimenē, skolā, valstī, iestājoties par šīs valsts – brīvas Latvijas pastāvību, nesamierinoties ar acīm redzamu netaisnību un vardarbību.  Šo piemiņas rakstu vēlos noslēgt ar Lilitas Taišetā rakstīto vēstuli mātei Latvijā, kur vēstīts par Dzintras likteni.

Nu jau diemžēl vairs nav neviena cita, kam jautāt par Dzintras ceļu un tā beigām. Arī Elga Kagaine, kas bija kopā ar Dzintru Tomskā, ir viņsaulē. Žēl, tik žēl, ka krietni, krietni agrāk, kad vēl bija iespēja parunāties, neuzmeklēju Elgu Kagaini. Varbūt kāds, kurš lasa šo rakstu, ir bijis kopā ar Dzintru Purviņu no 1946. gada marta līdz decembrim?...

“1947. gada 5. janvārī

Mīļo māmuliņ!

Šovakar saņēmu dūšu un izsūdzēšu arī Tev savas bēdas, kuras mani visu laiku nospiež kā smags, pelēks akmens.

Jau vecā gada pēdējās dienās saņēmu bēdu vēsti no Tomskas. Droši vien ar Tu jau zināsi, ka mana draudzene Dzintra atdusas svešajā zemē, jo apstājusies pukstēt viņas sirds. Šī ziņa ir tik smaga un sāpīga. Nevaru iedomāties, ka nav vairs gaišās, saulainās latvju meitenes – Dzintras, nav vairs mana drauga un cīņu biedra. Cik neizsakāmi skumji bija Dzintrai savās pēdējās stundās, svešā nemīlamā zemē, bez neviena mīļa cilvēka. Tagad viņai jāpaliek šeit un jāatdusas zem svešās zemes smagajām velēnām. Cik gan liktens nesaudzīgi nolēmis – neatgriezties dzimtenē un nejust pat baltā dzimtenes kapu kalniņa smiltis.

Mīļo māmiņ, es nevaru un nevaru vēl visu notikušo iedomāties, man tagad tik skumji un baigi, liekās, ka aiz katra zara vai krūma raugās melnā nāve un tur savu izkapti. Viss ir tik auksts un drūms, trūkst kaut kā.

Lai gan ar Dzintru kopā nebijām, tad tomēr bija tik labi domāt, ka aiz dažiem tūkstošiem km ir tava draudzene, kura tevi saprot un kura ir arī likteņa biedrene. Cik jauki bija saņemt vēstules, bija, ko gaidīt.  Bet tagad dveš pretī nāves elpa. Elga (Kagaine –aut.) raksta, ka Dzintra mirusi ar dizentēriju 13. dec. Tuvāk jau arī Elga nekā nezina, jo viņām sacīts nav nekas par slimības gaitu.

Zinu māmuliņ, cik sāpīgi būs Jums, bet vēl vairāk Dzintras māmiņai. Nezinu, kā viņa varēs drausmīgo vēsti uzņemt. Māmiņ, mierini Tu Dzintras māmiņu!  Tāds bij mana draudziņa liktenis – cīņā mirt vai uzvarēt, bet nāve ņēma virsroku.

Dzintra taču bija mana labākā draudzene, jau no mazām dienām esam bijušas kopā. Arī skolā, kur viena, tur arī otra, ko viena dara, to arī otra. Šķīra tikai mūs šī likteņa gaitas. Atceros Rīgā to pēdējo reizi, kad bijām kopā, un cik daudz asaru lija mums šķiroties… Un šķīrāmies uz mūžu.

Tik retu reizi tikāmies acu skatieniem kaut kur garajos gaiteņos sastopoties, bet arī šie acu skatieni bij neatļauti skatieni. Tad vienu vienīgu reizi kāds labs cilvēks (dežurants), kam krūtīs sirds pukstēja, laida vēl mums satikties un izrunāties. Tā tad bija pēdējā reize. Vairs Dzintru neredzēju, jo tūlīt drīz arī aizbraucu.

Tik varu caur tevi, varbūt, māmuliņ, nosūtīt Dzintras māmiņai pēdējos sveicienus no viņas meitiņas. Dzintrai jau visu laiku bija tumša nojauta. Cik skumja viņa bij un cik dziļi visu ņēma pie sirds, bet par savu māmiņu skuma katru mirkli. Un tad kādas reizes viņa tika teikusi:

“Tu, Lilitiņ, tiksi mājās, neaizmirsti pasveicināt no manis manu māmiņu!”

Saprotams, toreiz viņas runā neklausījos, bet nu…

Mīļo māmiņ, ir noticis kaut kas neizsakāmi briesmīgs, ir piepildījusies Dzintras nojauta.

Cik baigs vakars tas bija, kad saņēmu šo nāves vēsti. Ārā bija tumsa, gaudoja vējš un dzina biezus sniega mākoņus pa gaisu, bet man rokā papīra lapiņa uz kuras rakstīts “Dzintriņas vairs nav.” To sajūtu, kāda mani pārņēma nevaru nevienam nedz izstāstīt, nedz arī uzrakstīt. Un tagad vienmēr jādomā un jādomā, un ir tik sāpīgi. Nebūs pat baltās smilšu kapiņas, kur pieiet un nosūtīt sveicienus klusajam draudziņam. Draudziņš kluss un atstāts dusēt dzestrās smiltīs, zem smagajām velēnām, vienīgās puķes būs nezāles. Cik gan tas briesmīgi!

Mīļo māmuliņ, savas bēdas nu esmu izsūdzējusi, bet vieglāk nepaliek.

Tomēr ceru, kad pārvarēšu baigo nojautu, bet savu draudziņu paturēšu mūžam piemiņā kā gaišu, saulainu latvju meiteni Dzintru.

Ar mīļu skūpstu, Lilita”.

Ar pilnu Mg.iur., Mg.philol. Kristīnes Rotbahas pētījuma “Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienības Valkas grupa (1945): atmiņu mantojums” tekstu iespējams iepazīties tīmeklī: http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDKkomisija_raksti_1sejums_Totalitarisma-sabiedribas-kontrole-un-represijas_2016-03-30marts.pdf

Rakstā izmantotie avoti un literatūra:

1. Citas deportāciju akcijas (1945 – 1953). Pieejams: http://www.archiv.org.lv/dep1941/meklesana50.php.
2. Intervija ar Alfonu Meiri, Valkā,11.07.2012.,12.07.2012., 02.08.2012., autores arhīvs.
3. Intervija ar Lilitu Forstmani, Carnikavā, 04.08.2015., autores arhīvs.
4. Kramiņš, G. Jauniešu pretestības kustība okupācijas varai Latvijā 1944.-1962.No: Latviešu karavīrs vēsturiskā skatījumā. Rīga: Latviešu virsnieku apvienība, 2009, 82.-102. lpp.
5. Latvijas nacionālais arhīvs, Latvija valsts arhīvs (LVA) 1986. f., 2. apr., P9259. l., 1.-4. sēj.
6. Latvijas zinātnieki. Pieejams: http://www.lza.lv/scientists/kagaine.htm.
7. Lilitas Forstmanes atmiņas, pierakstītas 2014. gada 13. februārī. L.Forstmanes arhīvs.
8. Lilitas Plotnieces vēstule, rakstīta 1947. gada 16. martā, Taišetā. L.Forstmanes arhīvs.
9. Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš 1944-1956. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
10. Strods, H. Latvijas skolu jaunatnes nacionālā pretošanās kustība (1944. gads – 50. gadu vidus). No: Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940-1956. gadā. LVKR 3.sēj. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001, 592.-767.lpp.
11. Šaicāne, I. Viļakas jauniešu nevardarbīgās pretošanās organizācijas 1945. gadā. No: Latvijas vēsture 20. gadsimta 20.-90. gados. LVKR, 21.sēj. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 475.-502.lpp.
12. Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā 1944.-1953. gads. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011.
13. Valkas ģimnāzija. Pieejams: http://www.valkasgimnazija.lv/vesture/.
14. Valkas novada centrālā bibliotēka. Pieejams: http://vpb.valka.lv/?p=1067.
15. Valkas novads. Pieejams: http://visit.valka.lv/2011/12/senlatviesu-karavirs-piemineklis-1919-gada-brivibas-cinas-kritusajiem/.
16. Vīksne, R., Kangeris, K. (red.) Ievads. No: No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940-1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Rīga: LVIA,1999, IX – XVIII lp.
17. Vīksne, R., Kangeris, K.(red) No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940-1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Rīga: LVIA,1999.
18. Уголовный кодексс РСФРС.- Москва: ГИЮЛ,1950.