Ir sākusies vasara, ar sauli un bērnu skolas brīvlaiku, arī atpūtu pie ūdeņiem. Rūpējoties par bērnu drošību, vecākiem uzmanība jāpievērš arī slīkšanas risku novēršanai. Jāuzmanās ne tikai atklātu ūdenstilpju tuvumā, bet arī no mājās un piemājas teritorijā esošajām ūdens tilpnēm, piemēram, akām, ūdens strūklakām, baseiniem, dīķiem, grāvjiem. Arī vannasistabā esošie ūdens avoti un tilpnes var apdraudēt bērna dzīvību. Dzīvojamās telpās vai dārzā neatstājiet uz zemes traukus – spaiņus, bļodas un citus priekšmetus -, kas ir piepildīti ar ūdeni, piemēram, lietusūdens mucas. Neapšaubāmi, bērnam ļoti patīk rotaļāties pie ūdens un ūdenī. Vienmēr jāatceras, ka ūdens tuvumā bez uzraudzības bērnu nedrīkst atstāt ne uz mirkli. Analizējot statistikas datus, redzams, ka Latvijā noslīkst aptuveni desmit reizes vairāk bērnu nekā, piemēram, Skandināvijas valstīs - Somijā vai Zviedrijā. Slīkšanas gadījumi Latvijā notiek tik bieži tikai tāpēc, ka bērni tiek atstāti bez uzraudzības. Tāpēc vecākiem savi bērni jau kopš agrīna vecuma ir jāmāca peldēt un tiem jāskaidro, ka vienatnē pie ūdenskrātuvēm iet nedrīkst, ka nepazīstamās vietās jāpeldas uzmanīgi. Tomēr arī bērna labā peldētprasme nav iemesls, lai viņu nepieskatītu.
Pie atklātām ūdens tilpnēm
Ūdens vilina visus bērnus un tas vecākiem ir jāņem vērā. Ir jāseko līdzi, ko bērns dara, vai nepastāv draudi bērna dzīvībai - bērnus nedrīkst izlaist no redzes loka. Ūdenskrātuvei nav jābūt dziļai, lai tā radītu risku mazam bērnam. Ir gadījumi, kad pietiek ar 10-15 centimetrus dziļu peļķi, lai bērns aizrītos un rastos bērna dzīvībai bīstama situācija. Atklātās ūdenstilpēs vienmēr jāpārbauda vai ūdenstilpes dibens ir pietiekoši drošs – nav slidens, dūņains, ar bedrēm, bez stikla lauskām un citiem apdraudējumiem - vai nav kādas zemūdens straumes, kas var apdraudēt bērna dzīvību. Mazuļiem līdz divu gadu vecumam sēdus stāvoklī plunčāšanās vietā ūdenslīmenis var būt līdz krūtīm. Lielākiem bērniem, kas prot peldēt, ūdens var būt līdz krūtīm, kad stāv kājās, bet peldētnepratējiem – līdz viduklim. Lielāks dziļums nav nepieciešams, jo bērni galvenokārt ūdenī spēlējas. Nedrīkst paļauties uz piepūšamajiem peldlīdzekļiem – uzrocīšiem, peldriņķiem –, jo tie bērnu virs ūdens noturēt nevar, tie noder tikai rotaļām. Ja tie tiek izmantoti, bērnus tāpat ne sekundi nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Bērni jāuzmana no viļņiem, kas var nogāzt no kājām vai radīt negaidītu izbīli. Kamēr viens pieaugušais peld, otram pieaugušajam bērns ir jāuzrauga. Ja abi pieaugušie peldas vienlaikus, mazā slīkšanu var nepamanīt, jo slīkstot cilvēks nespēj kliegt – viņam trūkst elpas, mute lielākoties atrodas zem ūdens vai arī viņš krampjaini kampj gaisu. Dažkārt slīkšana izskatās pat pēc laimīgas plunčāšanās! Ja bērns kopā ar pieaugušajiem dodas līdzi izbraukumā ar laivu vai plostu, obligāti jāvelk drošības veste, jo tā vislabāk pasargās bērnu, ja viņš iekritīs ūdenī. Lūdzot kādam pieskatīt bērnu, ir jāuzrunā konkrēta persona, nevis jāuzsauc visiem klātesošajiem, lai pieskata. Piemājas dīķi un baseini. Piemājas dīķi bieži kļūst par traģēdijas iemeslu, tāpēc bērnu nedrīkst atstāt pagalmā bez pieskatīšanas, ja tuvumā atrodas dīķis vai baseins. Ja mājās ir piemājas dīķis vai baseins, ieteicams norobežot to ar sētu, lai bērnam nav iespējas patvaļīgi piekļūt ūdenim. Piemājas baseinos nevajadzētu atstāt peldošas rotaļlietas, kas piesaista mazuļa uzmanību.
Pirmā palīdzība slīkšanas gadījumos
Glābjot bērnu vai pieaugušo, vienmēr jārīkojas pēc vienota plāna. Sabiedrībā pastāv maldīgs priekšstats, ka cietušais jāapgāž kājām gaisā, lai it kā iztecinātu ārā no viņa ūdeni. Šādā veidā kādu daļu ūdens var iztecināt, bet to nav iespējams iztecināt no plaušām, tāpēc nevajadzētu lieki tērēt laiku šādai rīcībai, bet pēc iespējas ātrāk uzsākt atdzīvināšanas manipulācijas.
Samaņas pārbaude
Pirmais, kas jādara slīkšanas gadījumā, jāpārbauda, vai bērns ir pie samaņas. Bērns jānovieto uz cieta, līdzena pamata – uz zemes, ne pārāk mīksta paklāja, uz galda vai citām atbilstošām virsmām. Samaņu pārbauda, saucot bērna vārdu, viegli pakratot viņu aiz pleciem. Ja nelaime notikusi ar zīdainīti, lai pārbaudītu viņa samaņu, jāpasit pa bērna pēdiņu. Ja bērns nereaģē, tas nozīmē, ka viņš ir bez samaņas. Ja bērns ir bez samaņas, nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMPD). Griežoties pēc palīdzības NMPD, ir īpaši jāuzsver, ka cietušais ir zīdainis.
Elpošanas pārbaude un elpināšana
Kamēr tiek gaidīti mediķi, bērnam jāsniedz pirmā palīdzība. Ja bērns ir bez samaņas, jāveic elpošanas pārbaude. Roka jāuzliek uz mazuļa pierītes, viens pirksts jānovieto uz zoda, nedaudz atgāžot galvu atpakaļ. Paceļot zodu, jānoliecas ar ausi pie mazuļa mutītes ar skatu uz tā krūškurvi. Šādā pozā, taču ne ilgāk kā desmit sekundes, jāmēģina saklausīt bērniņa elpošana, jāvēro krūškurvja kustības – vai tās neatjaunojas – vai jāsajūt elpa uz sava vaiga. Ja bērns neelpo, piecas reizes jāizpilda mākslīgā elpināšana. Veicot ieelpas, jāvēro, vai nav kādas reakcijas uz to – rīstīšanās vai klepus. Bērnam, kas ir vecāks par gadu, ieelpas veic šādi:
• nodrošina galvas atliekšanu un zoda pacelšanu,
• aizspiež degunu ar roku, kas novietota uz bērna pieres,
• nedaudz atver bērna muti, saglabājot zodu paceltu,
• ievelk elpu un novieto savas lūpas, lai tās aptver bērna muti, nodrošinot labu hermētismu,
• pūš vienmērīgi bērna mutē apmēram 1–1,5 sekundes, vērojot, vai ir krūškurvja izplešanās,
• elpināšanas tilpums jeb daudzums, ko pūš bērnam vai zīdainim mutē, nedrīkst pārsniegt to daudzumu, cik ir gaisa pieaugušā mutē vai vaigos, jo pārlieku lielais gaisa daudzums var traumēt bērna plaušiņas,
• uzturot galvu atliektu un zodu paceltu, atbrīvo bērna muti un vēro krūškurvja saplakšanu, gaisam izplūstot,
• atkal ievelk elpu un atkārto šo sekvenci piecas reizes.Jāpārliecinās par elpināšanas efektivitāti, krūškurvim izplešoties un saplokot kā pie spontānas elpas. \
Bērnam līdz gada vecumam elpināšanu veic, aptverot ar savām lūpām gan bērna muti, gan arī degunu vienlaikus.
Ja ir grūtības panākt efektīvu ieelpu, elpceļi var būt nosprostoti. Tādā gadījumā ir jāatver bērna mute un jāpārbauda, vai mutē nav redzams kāds šķērslis. Nav atļauta akla meklēšana ar pirkstu, jo tādējādi var tikt provocēta bērna aizrīšanās.
Sirdsdarbības pārbaude un netiešā sirds masāža.
Pēc desmit sekunžu ilgas elpināšanas veikšanas jānovēro, vai mazulim ir saglabājusies sirdsdarbība. Ja sirdsdarbība mazulim ir saglabājusies, viņš noraustīsies, sakustēsies, nokleposies, bet, ja sirdsdarbības pazīmju nav, jāuzsāk netiešā sirds masāža. To pareizi veic, atbrīvojot krūškurvi no apģērba un novietojot tā vidū savas spēcīgākās rokas plaukstas pamatni. Zīdaiņiem netiešā sirds masāža jāizpilda ar diviem pirkstiem – trīsdesmit ritmiski spiedieni uz krūškurvi ar ātrumu apmēram divas reizes sekundē. Pēc sirds masāžas, tāpat kā pieaugušam cilvēkam, jāveic divas elpināšanas. Pirmās palīdzības sniegšanas laikā minētās darbības jāturpina veikt tādā pašā ciklā – trīsdesmit netiešās sirds masāžas un divas ieelpas – līdz mazulim atjaunojas sirdsdarbība vai elpošana.
Informāciju sagatavoja Valkas novada Sabiedrības veselības organizators K. Toča pēc SPKC materiāliem, tel. 28644365
